Es piedzimu Monreālā, Kanādas provinces Kvebekas lielākajā pilsētā. Ģimenē es biju otrais no četriem bērniem. Mūs audzināja mīloši vecāki, un mēs dzīvojām jaukā pilsētas rajonā, Rosemonā. Mūsu dzīve bija klusa un mierīga.

 Zēna gados mani interesēja Bībele. Es atceros, ka 12 gadu vecumā es tā sauktajā Jaunajā Derībā lasīju par Jēzus dzīvi, un man tas ļoti patika. Mani aizkustināja viņa mīlestība un līdzjūtība pret citiem, un es vēlējos būt kā viņš. Diemžēl šī vēlme izgaisa, kad es paaugos un sāku pavadīt laiku apšaubāmā sabiedrībā.

 Mans tēvs bija saksofonists, un es no viņa mantoju ne tikai saksofonu, bet arī spēcīgu mīlestību pret mūziku, kas manā dzīvē sāka ieņemt aizvien svarīgāku vietu. Man tik ļoti patika mūzika, ka es drīz vien iemācījos spēlēt ģitāru. Pēc kāda laika mēs ar dažiem draugiem izveidojām rokgrupu un sākām uzstāties ar koncertiem. Daži ievērojami mūzikas producenti mūs pamanīja un izteica man piedāvājumu sadarboties. Es parakstīju līgumu ar lielu ierakstu kompāniju. Mana mūzika kļuva diezgan populāra, un to regulāri atskaņoja Kvebekas radiostacijas.

 Šķita, ka man ir viss, ko es varētu vēlēties. Es biju jauns un slavens un pelnīju daudz naudas, darot to, kas man patīk. Pa dienu es gāju uz trenažieru zāli, sniedzu intervijas, dalīju autogrāfus un piedalījos televīzijas raidījumos. Vakaros es uzstājos ar koncertiem un nodevos uzdzīvei. Lai tiktu galā ar spriedzi un uztraukumu, es jau agrā jaunībā biju sācis lietot alkoholu, un ar laiku es ķēros arī pie narkotikām. Turklāt es biju vieglprātīgs un dzīvoju amorāli.

 Bija cilvēki, kas mana dzīvesveida dēļ mani apskauda, jo es izskatījos laimīgs. Taču sirds dziļumos es izjutu lielu tukšumu, īpaši tad, kad biju viens. Es biju nomākts un izjutu nemieru. Laikā, kad es atrados slavas virsotnē, divi no maniem producentiem nomira ar AIDS. Tas mani satrieca. Lai gan es mīlēju mūziku, ar to saistītais dzīvesveids manī raisīja dziļu nepatiku.

 Par spīti panākumiem, es sapratu, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā. Kāpēc tajā ir tik daudz netaisnības? Es nevarēju saprast, kādēļ Dievs nerīkojas. Es bieži lūdzu Dievam, lai viņš man palīdz atrast atbildes. Kādā brīdī starp koncertturnejām es atkal sāku lasīt Bībeli. Lai gan lielāko daļu no lasītā es īsti nesapratu, es nospriedu, ka drīz jābūt pasaules galam.

 Lasot Bībeli, es uzzināju, ka Jēzus reiz 40 dienas tuksnesī bija gavējis. (Mateja 4:1, 2.) Es iedomājos, ka tad, ja rīkošos tāpat, Dievs, iespējams, man atklāsies. Tāpēc es noteicu konkrētu datumu, kad sākšu gavēt. Divas nedēļas pirms tam, kad man bija jāsāk gavēt, pie manām durvīm pieklauvēja divi Jehovas liecinieki un es viņus ieaicināju iekšā, it kā būtu viņus gaidījis. Es cieši ieskatījos vienam no viņiem acīs un pavaicāju: ”Kā var zināt, ka mēs dzīvojam šīs pasaules pēdējās dienās?” Atbildot viņš atvēra savu Bībeli un nolasīja 2. Timotejam 3:1—5. Es viņus abus apbēru ar jautājumiem, un mani dziļi iespaidoja viņu loģiskās atbildes, kuras visas bija balstītas uz Bībeli. Pēc dažiem apmeklējumiem es sapratu, ka man nav nekādas vajadzības gavēt.

 Es piekritu, ka Jehovas liecinieki man māca Bībeli. Ar laiku es nogriezu savus garos matus un sāku regulāri apmeklēt sapulces valstības zālē. Sirsnīgā izturēšanās, ko es tur izjutu, mani vēl vairāk pārliecināja, ka beidzot esmu atradis patiesību.

 Protams, lai liktu lietā to, ko es mācījos Bībeles nodarbībās, man bija jāveic lielas izmaiņas dzīvē. Piemēram, man bija jāpārstāj lietot narkotikas un dzīvot amorāli. Man arī bija jātiek galā ar savu egoismu un jākļūst iejūtīgākam pret citiem. Tā kā es viens audzināju abus savus bērnus, man bija jāmācās rūpēties par viņu emocionālajām un garīgajām vajadzībām. Tāpēc es pārtraucu mūziķa karjeru un sāku strādāt mazatalgotu darbu rūpnīcā.

 Veikt visas šīs izmaiņas nebija viegli. Cenšoties pārtraukt narkotiku lietošanu, es cīnījos ar abstinences simptomiem un dažas reizes atkal padevos šai vājībai. (Romiešiem 7:19, 21—24.) Īpaši grūti bija pārtraukt amorālu dzīvesveidu. Tāpat mans jaunais darbs izsmēla manus spēkus, un niecīgie ienākumi mani nomāca. Man bija jāstrādā trīs mēneši, līdz es nopelnīju tikpat daudz naudas, cik kādreiz kā mūziķis es saņēmu par divām stundām.

 Lūgšanas man palīdzēja nepadoties un turpināt veikt izmaiņas. Es arī pārliecinājos, cik būtiski ir regulāri lasīt Bībeli. Konkrēti Bībeles panti man sniedza ārkārtīgi lielu uzmundrinājumu. Viens no tiem bija 2. Korintiešiem 7:1, kur kristieši tiek mudināti ”attīrīties no visa, kas aptraipa miesu un garu”. Vēl viens pants, kas stiprināja manu pārliecību, ka ir iespējams atbrīvoties no kaitīgiem paradumiem, bija Filipiešiem 4:13, kur teikts: ”Es visu spēju viņā, kas man dod spēku.” Dievs Jehova atbildēja uz manām lūgšanām un palīdzēja man gan saprast Bībelē atklāto patiesību, gan rīkoties saskaņā ar to. Tas mani pamudināja dot solījumu viņam kalpot. (1. Pētera 4:1, 2.) 1997. gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

 Es esmu pārliecināts, ka tad, ja būtu turpinājis savu agrāko dzīvesveidu, es jau būtu miris. Taču tagad man ir patiesi laimīga dzīve. Man ir brīnišķīga sieva, Elvija, kuru es uzskatu par īstu svētību. Mēs abi esam pilnas slodzes sludinātāji, un mums ļoti patīk mācīt citiem Bībeli. Šis darbs man sagādā lielu prieku un gandarījumu. Es esmu no sirds pateicīgs Jehovam, ka viņš mani ir vilcis pie sevis. (Jāņa 6:44.)